87 kompleksās traumas pazīmes (saskaņā ar Timu Flečeru)
Kompleksa trauma rada iekšēju instinktu palikt drošībā par katru cenu. Mūsu smadzenes pārkārtojas, lai mūs pasargātu, pat ja situācija patiesībā nav bīstama. Tas ietekmē mūsu izvēles, veidu, kā mēs redzam sevi, mūsu ieradumus un ķermeņa reakcijas uz apkārtējo pasauli.
Daudzas no šīm pazīmēm — bieži dēvētas par kompleksās traumas simptomiem — ir raksturīgas lielākajai daļai cilvēku.
Pārskati šo sarakstu un paskaties, kas rezonē ar tevi. Ja atpazīsti sevi vairākos punktos vai pat visos — tas nenozīmē, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā. Tas nozīmē, ka trauma ietekmē daudz vairāk, nekā iedomājamies un to ir vērts apzināties.
Smadzenes un ķermenis
1. Prioritāšu maiņa
Drošība kļūst par galveno prioritāti. Mēs sākam baidīties no visa, kas varētu sāpināt. Tas noved pie pārmērīgas piesardzības attiecībās, emocionālas noslēgtības un virspusējām saistībām.
2. Pastiprināta modrība
Pagātne mūs ir iemācījusi vienmēr būt gataviem briesmām. Mēs pastāvīgi skenējam apkārtni, meklējot draudus, pat tad, ja objektīvi viss ir droši.
3. Pastiprināta izbīļa reakcija
Mēs viegli sabīstamies, strauji reaģējam un jūtamies saspringti pat drošās situācijās. Nervu sistēma ir pastāvīgā trauksmes režīmā.
4. Paaugstināta jutība piecās maņās
Skaļas skaņas, pēkšņs pieskāriens vai spilgta gaisma var kļūt nepanesama. Tas, ko citi gandrīz nepamana, mums var pārpludināt nervu sistēmu un radīt spriedzi vai aizkaitinājumu.
5. Miega traucējumi
Miegs nešķiet atjaunojošs — ķermenis paliek modrības stāvoklī. Ir grūti iemigt, miegs ir sekls, vai arī pamostamies ar trauksmi.
6. Ķermeņa dismorfija
Mums ir grūti redzēt sevi reāli. Mēs koncentrējamies uz “trūkumiem”, ko citi pat nepamana, un sākam izvairīties no spoguļiem, fotogrāfijām vai cilvēkiem.
7. Smadzeņu migla
Domāšana kļūst miglaina. Grūti koncentrēties, atcerēties, formulēt domas. Rodas sajūta, ka smadzenes nestrādā pilnā jaudā.
8. Uzmācīgas domas
Tās parādās pēkšņi, ir nevēlamas un traucējošas. Tās neatspoguļo to, kas mēs esam, tomēr var būt skaļas, biedējošas un radīt kaunu.
9. Disociācija
Mēs iemācāmies izdzīvot, atslēdzoties no ķermeņa, emocijām vai realitātes. Var rasties sajūta, ka esam tālu prom vai neesam “īsti klātesoši”.
10. Derealizācija un depersonalizācija
Pasaule var šķist nereāla, un mēs paši — sveši sev. Sajūtas, domas vai pat ķermenis šķiet atsvešināts.
11. Pagātnes atmiņu uzplaiksnījumi
Pagātne pēkšņi “atgriežas tagadnē”. Smarža, skaņa vai situācija var izraisīt intensīvas bailes, it kā notikums notiktu atkal.
12. Atmiņas zudumi
Smadzenes bloķē atmiņas, kuras uzskata par pārāk sāpīgām. Tāpēc dažos dzīves posmos ir “tukšumi”.
13. Emocionālie atmiņu uzplaiksnījumi
Mēs izjūtam spēcīgas emocijas bez skaidra iemesla — trauksmi, skumjas, paniku. Nav konkrētas atmiņas, bet sajūta ir ļoti reāla.
14. Izdegšana
Mēs dzīvojam ar sajūtu, ka enerģija ir izsīkusi. Pat mazi uzdevumi šķiet smagi, un atpūta vairs neatjauno.
15. Simpātiskās un parasimpātiskās nervu sistēmas disbalanss
Nervu sistēma ilgi dzīvo nesabalansēti. Miers kļūst svešs vai pat nepatīkams.
16. Atkarība no haosa
Ja haoss bija norma bērnībā, mierīga dzīve var šķist garlaicīga. Mēs meklējam intensitāti, risku vai drāmu, lai justos “dzīvi”.
17. Limbiskās smadzenes vadība
Mēs reaģējam impulsīvi, meklējot drošību vai atvieglojumu, nedomājot par sekām. Emocijas vada izvēles, nevis apzinātība.
18. Tieksme pēc tūlītējas baudas
Mēs meklējam to, kas uzreiz mazina sāpes. Ja nav tūlītēja atvieglojuma, interese pazūd.
19. Impulsivitāte
Rīkojamies mirkļa iespaidā, nedomājot par ilgtermiņa sekām.
20. Strauji ar degsmi uzsākam, ar grūtībām pabeidzam vai vispār nepabeidzam
Mēs sākam ar degsmi, bet pabeigšana šķiet smaga, garlaicīga vai pārāk sarežģīta.
21. Autoimūnas problēmas
Ķermenis ilgstoši dzīvo stresa hormonu ietekmē. Stress nepazūd, un imūnsistēma sāk ciest.
Kauns un pašidentitāte
22. Kauns
Mēs nepārtraukti salīdzinām sevi ar citiem un nejūtamies pietiekami vērtīgi, mīlami vai labi. Mēs vēlamies, lai mūs pieņem, bet baidāmies, ka, ja cilvēki iepazīs “īstos mūs”, viņi mūs atgrūdīs.
23. Masku nēsāšana
Mēs izliekamies par to, kādi, mūsuprāt, citi grib mūs redzēt. Izskatāmies “sakārtoti”, bet jo ilgāk nēsājam šīs maskas, jo vairāk attālināmies no sevis.
24. Izdabāšana citiem
Mēs alkstam pēc atzinības un pieņemšanas. Esam gatavi darīt gandrīz jebko, lai mūs mīlētu vai lai citi būtu no mums atkarīgi.
25. Mēs nezinām, kas esam patiesībā
Tik ilgi esam slēpušies aiz aizsargsienām un lomām, ka vairs nezinām, kas mēs patiesībā esam.
26. Paškritika un sevis sodīšana
Kļūdas mums nozīmē sodu. Mēs iemācāmies – vai nu dari perfekti, vai nedari nemaz. Par katru kļūdu sevi bargi nosodām.
27. Neveselīga pašvērtējuma veidošana
Savu vērtību mēram salīdzinot sevi ar citiem – pēc izskata, intelekta, personības, mantām vai sasniegumiem.
28. Izolēšanās un sienu būvēšana
Fiziski – bieži mainām vidi, lai “sāktu no jauna”.
Emocionāli – noslēdzamies un kļūstam neredzami.
Dažkārt izolējamies arī caur attiecībām, lai tikai nedomātu par sevi.
29. Līdzatkarība
Kauns izpaužas attiecībās kā atkarība no otra. Mēs jūtamies vērtīgi tikai caur citiem un baidāmies palikt vieni, jo tas šķiet vienlīdzīgs ar nemīlējamību.
30. Glābēja vai vajadzīgā loma attiecībās
Mēs bieži neapzināti kļūstam par glābējiem vai tiem, kuriem vajag glābšanu. Apspiežam savas vajadzības, lai saglabātu tuvību, dodam vairāk nekā spējam, lai justos droši.
31. Perfekcionisms
Perfekcionisms šķiet kā risinājums kaunam. Ja viss būs ideāli, tad varbūt būsim pietiekami labi, droši un nebūsim slogs citiem.
32. Melošana vai noslēpumi
Mēs melojam pat tad, kad patiesību būtu viegli pateikt. Melošana kļūst par izdzīvošanas stratēģiju, lai pasargātu savu iekšējo pasauli. Kauns tikai pastiprinās.
33. Bailes būt par nastu
Disfunkcionālās ģimenēs viss griežas ap autoritāti. Vajadzību izteikšana tiek uztverta kā apgrūtinājums, un mēs iemācāmies, ka paši esam nasta.
34. Bailes pateikt “nē”
Mēs baidāmies, ka kāds sadusmosies vai pārstās mūs mīlēt, tāpēc piekrītam visam, pat ja tas mums kaitē.
35. Manipulācija
Mēs iemācāmies manipulēt, lai apmierinātu savas vajadzības. Tieša lūgšana šķiet bīstama — ja pateiks “nē”, tas sāpēs. Bieži pat nepamanām, ka manipulējam.
36. Ilgas pēc tuvības, bet bailes no tām
Mēs ilgojamies pēc tuvības, bet vienlaikus no tās baidāmies. Tāpēc tuvojamies un vienlaikus atkāpjamies.
37. Pseido-saišu veidošana
Mēs izvēlamies virspusēju tuvību, jo tā šķiet drošāka. Tā dod tuvības sajūtu bez riska būt patiesi redzētiem.
38. Greizsirdība
Mēs negribam, lai “mūsu cilvēki” pavada laiku ar citiem, un izjūtam dusmas, kad tas notiek.
39. Dziļa vajadzība pēc apstiprinājuma
Mums visiem ir vajadzība justies labiem un vērtīgiem. Ja bērnībā to nesaņēmām, mēs sākam ticēt meliem par sevi.
40. Paaugstināta jutība pret necieņu
Ja bērnībā mūs necienīja, pazemoja vai izsmēja, mēs vēlāk redzam necieņu visur — pat tur, kur tās nav.
41. Paaugstināta jutība pret kritiku
Pastāvīga kritika bērnībā rada pārliecību, ka ar mums kaut kas nav kārtībā. Mēs sākam šaubīties par savām spējām.
42. Tēls svarīgāks par realitāti
Svarīgāk ir, kā mūs redz citi, nevis tas, kas mēs patiesībā esam. Pašvērtība balstās ārējā apstiprinājumā.
43. Daudz nedrošību
Mums ir vairāk šaubu par sevi nekā vidēji — par izskatu, personību, vērtībām.
44. Apsolām vairāk, nekā spējam izpildīt
Mēs ar entuziasmu uzņemamies pārāk daudz, bet vēlāk pārslēdzamies izdzīvošanas režīmā un vairs nespējam to paveikt.
Emocionālas problēmas, kas rodas traumas vai nedrošas vides dēļ
45. Emocionālā slāpēšana
Kas tas ir: Emociju apspiešana, lai justos droši.
Sekas: Mēs slēpjam sāpes, ievainojamību vai “vājumus”, kas var novest pie attiecību un pašsajūtas atsvešinātības.
46. Grūtības regulēt emocijas
Kas tas ir: Emocionālas ekstrēmas izpausmes notiek ātri un intensīvi.
Sekas: Mazs izraisītājs šķiet milzīgs; nomierināties šķiet neiespējami.
47. Emocionālā argumentācija
Kas tas ir: Jūtas tiek uztvertas kā fakti.
Sekas: “Es jūtos nemīlēts, tātad mani nemīl.” Loģika reti spēj pretoties spēcīgām emocijām.
48. Trauksmes problēmas
Kas tas ir: Pastāvīgs bailes vai satraukums, pat ja esi drošībā.
Sekas: Trauksme kļūst hroniska, nevis aizsargājoša; organisms pastāvīgi ir “briesmu režīmā.”
49. Depresijas problēmas
Kas tas ir: Ilgstoša skumjas vai bezcerības sajūta.
Sekas: Sajūta, ka esi iestrēdzis, atsvešinies vai nespēj izbaudīt dzīvi; var šķist, ka dzīve nav vērta.
50. Cerību bailes
Kas tas ir: Bažas par to, ka gaidīt labu ir riskanti.
Sekas: Iepriekšējie vilšanās vai salauztie solījumi liek cerībai šķist bīstamai; aktivizējas emocionālā pašsargāšanās.
51. Dusmu problēmas
Kas tas ir: Nepareiza dusmu apspiešana vai novirzīšana.
Sekas: Dusmas var izplūst nekontrolēti vai kļūt par ieroci, radot vainas, kauna vai baiļu sajūtu.
52. Nepatiesa vainas sajūta
Kas tas ir: Vainas sajūta par kāda cita rīcību.
Sekas: Iekšējas vainas sajūta pazemina pašvērtējumu un rada neskaidrību par atbildību.
53. Slikta stresa pārvaldība
Kas tas ir: Nespēja tikt galā ar spiedienu vai prasībām.
Sekas: Emocionāli uzliesmojumi, atsvešināšanās vai izvairīšanās, nevis efektīva pārvarēšana.
54. Emocionālā attīstība ir apstājusies
Kas tas ir: Trauma aptur emocionālo izaugsmi tajā vecumā, kad tā notika.
Sekas: Izveidojas bērnišķīgas rīcības stratēģijas; pieaugušo situācijas var izraisīt bērnišķīgas reakcijas.
55. Pamestības bailes
Kas tas ir: Pārliecība, ka tuvība nozīmē, ka kāds agrāk vai vēlāk aizies.
Sekas: Pastiprināta modrība attiecībās; cilvēki var attālināties vai pārlieku pieķerties.
Bailes, kas rodas traumas vai nedrošas vides dēļ
56. Bailes tikt sāpinātam
Kas tas ir: Mēs izvairāmies no sāpēm jebkurā veidā.
Sekas: Pagātnē pieredzētās sāpes un bezpalīdzība liek izvairīties no iespējamiem riskiem.
57. Bailes no neveiksmes
Kas tas ir: Nepilnības tiek sodītas.
Sekas: Lai izvairītos no kauna vai sāpēm, mēs neuzdrošināmies izmēģināt ko jaunu.
58. Bailes no nezināmā
Kas tas ir: Labāk palikt pazīstamā, pat neveselīgā situācijā, nekā doties uz nezināmo.
Sekas: “Vismaz es zinu, ko sagaidīt šeit. Varētu būt vēl sliktāk…”
59. Bailes no pārmaiņām
Kas tas ir: Mēs turamies pie ierastā, jo pārmaiņas šķiet bīstamas.
Sekas: Šī doma paralizē un aptur darbību.
60. Bailes no panākumiem
Kas tas ir: Kad lietas rit labi, jūtam bailes, jo tas ir neierasti.
Sekas: Ticam, ka veiksme nepaliks un nākotne būs sliktāka nekā iepriekš.
61. Mēs sabotējam labās lietas
Kas tas ir: Mēs izjaucam panākumus, jo tie šķiet pārāk labi, lai būtu patiesi.
Sekas: Ticam, ka neesam pelnījuši labas lietas, tāpēc “labāk tās sabojāt pirms kāds cits to izdarīs.”
62. Bailes no konfliktiem
Kas tas ir: Konflikts tika uztverts kā briesmas.
Sekas: Nezinām, kā izskatās veselīgs konflikts; izvairāmies no tā jebkādā veidā.
63. Bailes no dusmīgiem cilvēkiem
Kas tas ir: Dusmas agrāk nozīmēja draudus.
Sekas: Pat skatīšanās uz dusmīgu cilvēku izraisa bailes un vēlmi aizbēgt.
64. Bailes zaudēt to, kas dod vērtību
Kas tas ir: Ja vērtību iegūstam no ārējiem avotiem, vienmēr baidāmies to zaudēt.
Sekas: Jāiemācās pieņemt savu iekšējo vērtību, nevis paļauties uz ārējo.
65. Mēs radām to, no kā baidāmies vai no kā vēlamies izvairīties
Kas tas ir: Mēģinām izvairīties no sāpēm, bet neizdziedinot traumu, mēs neapzināti atkārtojam tās pašas situācijas.
Sekas: Bailes parādās mūsu izvēlēs, attiecībās vai reakcijās.
66. Izaugsme un pārmaiņas rada vēlmi atgriezties pie vecajām manierēm
Kas tas ir: Nepazīstamas situācijas rada neskaidrību un pretestību.
Sekas: Uzskatām, ka vieglāk atgriezties pie vecajām, pazīstamajām un ērtajām dzīves manierēm.
Neveselīgas pielāgošanās stratēģijas
67. Narkotiku un procesu atkarība
Kas tas ir: Mēs “iedziļināmies” atkarībās, lai rastu atvieglojumu, bēgtu vai kontrolētu situāciju.
Sekas: Mazliet palīdz, bet mēs ticam, ka vairāk būs labāk, līdz tas sāk kaitēt. Viss, kas ļauj izvairīties no sāpēm, kvalificējas kā atkarība.
68. Seksa un attiecību atkarība
Kas tas ir: Atkarība no attiecībām vai seksa, jo tie apmierina dziļas vajadzības pēc tuvības.
Sekas: Oksitocīns un tuvība rada komfortu; mēs atkārtoti meklējam šo drošības un vēlamības sajūtu.
69. Nepieciešamība pēc novēršanās
Kas tas ir: Mēs neļaujam sev piedzīvot nepatīkamas emocijas.
Sekas: Mēs izmantojam novēršanos, lai izbēgtu no jūtām, kad īstais veids, kā tikt ar tām galā, ir tās pilnībā piedzīvot.
70. Bēgšana caur fantāziju
Kas tas ir: Mēs izmantojam fantāziju, lai tiktu galā ar sāpīgām realitātēm.
Sekas: Tas ļauj emocionāli vai mentāli aizbēgt no brīža un atrast atvieglojumu drošākā pasaulē, pat ja īslaicīgi.
71. Superatbildīgs vai superneatbildīgs
Kas tas ir: Mēs darām visu perfekti, lai citi redzētu, cik esam lieliski, vai uzskatām, ka neko nevaram izdarīt pareizi, tādēļ cenšamies, lai “sliktā izskatītos labi.”
72. Negatīva un kritiska domāšana
Kas tas ir: Mēs meklējam negatīvo cilvēkos un situācijās.
Sekas: Plānojam sliktāko, lai pasargātu sevi no vilšanās.
73. Rigidums, ekstrēmisms vai dogmatisms
Kas tas ir: Mēs esam stingri vai ekstremāli, lai pasaule šķistu paredzamāka.
Sekas: Skatāmies uz pasauli ar skaidrām robežām un spēcīgām pārliecībām, kas sniedz drošības sajūtu, kad nezināmais šķiet bīstams.
74. Autoritātes ļaunprātīga izmantošana
Kas tas ir: Ja mums tiek dota vara, mēs ļaunprātīgi to izmantojam.
Sekas: Darām tā, kā mēs solījām nekad nedarīt, jo mūsu piemēri autoritātes lietošanā bija maldinoši.
75. Robežu problēmas
Kas tas ir: Mēs neesam mācīti noteikt veselīgas robežas un nesaprotam, ka mums ir tiesības tās noteikt.
Sekas: Ar mums viegli manipulē, lai mainītu mūsu robežas.
76. Prokrastinācija
Kas tas ir: Prokrastinējam ne slinkuma dēļ, bet tāpēc, ka ķermenis uztver stresu kā briesmas.
Sekas: Uzdevumu atlikšana kļūst par bēgšanas reakciju, īpaši, ja spiediens šķiet pārmērīgs vai nedrošs.
77. Iekšējo trauksmju sistēmu atslēgšana (zarnu sajūtas, sirdsapziņa, emocijas)
Kas tas ir: Mēs mācāmies ignorēt iekšējās brīdinājuma sistēmas, jo tās tika konsekventi ignorētas, sodītas vai pārāk sāpīgas.
Sekas: Laika gaitā pārtraucam tām uzticēties, pat ja tās cenšas mūs pasargāt.
78. Zemapziņas noklusējuma iestatījums ir nelietderīgs
Kas tas ir: Mūsu zemapziņas uzvedības modeļi paredzēti un izveidojušies izdzīvošanai, nevis savstarpējai saiknei.
Sekas: Mēs slēpjam, kontrolējam vai aizsargājam sevi īstermiņa drošības vārdā, kas bieži kaitē mums un citiem. Autentiskums, uzticēšanās un ievainojamība šķiet riskanti, tāpēc mēs no tā izvairāmies.
Attiecības un ar tām saistītās problēmas
79. Darbības pēc divkāršiem standartiem
Kas tas ir: Attiecībās mēs ievērojam divus standartus — vienus sev, citus citiem.
Sekas: Tas tiek uztverts kā normāls, pat ja šķiet negodīgi vai mulsinoši.
80. Uzticības problēmas
Kas tas ir: Vecāki mums ir jāaizsargā, jāievēro solījumi un jāsniedz beznosacījuma mīlestība.
Sekas: Ja šīs vajadzības netiek apmierinātas, mēs nevaram uzticēties viņiem, un, ja nevaram uzticēties viņiem, nevaram uzticēties nevienam.
81. Autoritātes problēmas
Kas tas ir: Kāds autoritātes pozīcijā ļaunprātīgi izmantojis varu.
Sekas: Var izraisīt pretestības uzvedību un tieksmi izaicināt autoritāti.
82. Upura mentalitāte, sevis žēlošana vai iemācīta bezspēcība
Kas tas ir: Jūtamies bezpalīdzīgi un nespējam virzīties uz priekšu.
Sekas: Domājam, ka pasaule mums kaut ko ir parādā, ņemot vērā piedzīvoto.
83. Pievilcība emocionāli nepieejamiem cilvēkiem
Kas tas ir: Mēs bieži pievelkam emocionāli nepieejamus cilvēkus, jo tā bija mūsu pieredze bērnībā.
Sekas: Nervu sistēma iemācījās meklēt tuvību, kas nekad pilnībā nepienāk.
84. Sagrozīts mīlestības priekšstats
Kas tas ir: Izveidojas no attiecībām ģimenē bērnībā.
Sekas: Cilvēks, kurš bērnībā nesaņēma mīlestību, apskāvienus, cieņas apliecinājumus, cīnīsies ar emocionālām attiecībām pieaugušā vecumā.
85. Nezinām, kas ir veselīga lojalitāte
Kas tas ir: Mēs tiekam mācīti būt lojāli ģimenei jebkuros apstākļos.
86. Kontroles problēmas
Kas tas ir: Disfunkcionālā ģimenē mūsu darbības tika kontrolētas vai ļaunprātīgi izmantotas.
Sekas: Mūsu galvenais mērķis bija apmierināt citu vajadzības, nepievēršot uzmanību savām sajūtām.
87. Esam vairāk uzmanīgi pret citu vajadzībām nekā savējām
Kas tas ir: Agrīnā bērnībā mūsu drošība bija atkarīga no citu vajadzību apmierināšanas.
Sekas: Mēs iemācāmies pastāvīgi reaģēt uz citu garastāvokli, vajadzībām un gaidām, lai justos droši un pieņemti.
Dzīve ar komplekso traumu var padarīt lēmumu pieņemšanu ļoti sarežģītu un smagu. Bieži rodas šaubas par sevi, var iestāties sastingums, kad kaut kas šķiet svarīgs, vai arī parādās bailes pieņemt nepareizu lēmumu. Daudzi cilvēki saka, ka vēlas dziedināties, bet jūtas apjukuši, nedroši vai baidās sākt kaut ko tādu, ko, iespējams, nespēs pabeigt.
Ja tas izklausās pazīstami — tad zini, tu neesi viens/-a. Šīs reakcijas ir daļa no pašas kompleksās traumas. Tās padara pat vienkāršus soļus sarežģītus. Tās apgrūtina uzticēšanos sev un ticību tam, ka tu esi pelnījis/-usi atbalstu (jo patiesībā — esi!).
Taču patiesība ir šāda: katrs mazs solis, ko sper, lai labāk izprastu savu komplekso traumu, ir rūpes par sevi. Tam nav jābūt milzīgam lēcienam, un tam nav jāizskatās perfekti. Dziedināšanās process gandrīz nekad nav lineārs. Tajā ir kāpumi un kritumi, atkāpšanās, iekšēji konflikti un arī lieli izrāvieni uz priekšu — bet, kamēr tu turpini spert soļus uz priekšu, tu esi uz pareizā ceļa.
Ceļš uz atveseļošanos no kompleksās traumas nav kā cilvēki to bieži iedomājas taisna līnija, bet gan ceļs ar kāpumiem, kritumiem, arī klupšanu, atkritieniem, bet kopumā – virzība uz priekšu).
Tu esi pelnījis/-usi dot sev iespēju virzīties uz kaut ko veselīgāku, pat ja pirmais solis šķiet nedrošs.